4. oktobris

Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien. (Mt. 6:11)

Svētajam Dieva vārdam Rakstos tiek dots daudz nosaukumu - neskaitāmi daudzo šā Vārda tikumu un darbu dēļ. Tas tiek saukts par garīgo zobenu, ar kuru mums jāstājas pretī velnam un visiem garīgajiem ie­naidniekiem. Tas tiek saukts par gaismu, par debesu rasu, par rīta lietu, par vakara lietu, zeltu un sudrabu, par zālēm, drēbēm, rotu un vēl citos līdzīgos vārdos. Dieva vārds tiek saukts arī par maizi, jo tas baro, uztur un stiprina dvēseli. Un arī te nav jādomā tikai par maizi vien; jo, kā ar miesīgo maizi Raksti izteic visu, kas kalpo kā barība miesai, lai cik dažādi ir šie ēdieni, - tāpat garīgā maize ir visa dvēseles barība, lai cik daudzveidīga tā būtu. Uz zemes ir dažādas dvēseles, un tām nav vienādas vajadzības un spējas, tomēr Dieva vārds katrai no tām dod visu, kas nepie­ciešams. Ja savāktu vienkopus visu ķēniņu vissmal­kākos ēdienus, tie nespētu līdzināties visniecīgāka­jam vārdiņam, kas nāk no Dieva mutes. Tādēļ Kungs Kristus Evaņģēlijā sauc Dieva vārdu par ķēniņa mielastu (Mt. 22:2 utt.) un Jesaja par lepnu un bagā­tīgu mielastu (Jes. 25:6). Šī maize, vārds un barība nav neviens cits kā Jēzus Kristus, pats mūsu Kungs, kā Viņš saka: "Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no Debesīm. Kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi." (Jņ. 6:51)