9. marts

Es aizeju... (Jņ. 8:21)

Ir briesmīgi, ka Viņš aiziet, jo aiziedams Viņš paņem līdzi arī mūžīgo dzīvību un pestīšanu, visu, ko Dievs grib dot Saviem ļaudīm; pēc Viņa aizieša­nas paliek nāve, velns, grēks un visas nelaimes. To redzam pie jūdiem. Arī no turkiem Viņš ir aizgājis. Tāpat arī no pāvesta ļaudīm. Tur nav neviena, kas spētu glābt savu dvēseli. Arī mēs ar savu lielo nepateicību varam panākt to pašu. Un, kad būs zudis tas mazais pulciņš, kas tagad nopūšas un ilgojas pēc Evaņģēlija - kad būs izlobīts pats kodols, nāks sludi­nātāji, kuri nespēs atgriezt nevienu dvēseli, nedz kādu mācīt vai mierināt. Tā nu ir briesmīgi, ka Viņš saka: "Es aizeju." Jo līdz ar Viņu aiziet Dieva atziņa, Kristības un Svētā Vakarēdiena izpratne, tā ka neviens vairs nezina, kas ir Dievs, kas - dzīvība, taisnība un pestīšana, tas ir, kā kļūt brīvam no grēka un nāves. Tas viss aiziet reizē ar Kristu, un tai vietā, no kuras Viņš aizgājis, kļūst vēl ļaunāk, nekā jebkad ir bijis.