Luters katrai dienai - 28. oktobris

Ābrahams nezaudēja ticības speķu, vērodams, ka viņa miesa jau pamirusi - viņam varēja būt jau simts gadu - un ka pamiris arī Sāras mātes klēpis.

(Rom. 4:19)

Tā Ābrahāms savaldīja savu prātu, ticēdams Die­va vārdam, kurā Dievs bija apsolījis viņam dot pēcnācējus no Sāras, viņa sievas, kuras miesa bija jau neauglīga un pamirusi. Šiem apsolījuma vārdiem Ābrahāma prāts noteikti nebija gatavs tūliņ piekrist -drīzāk gan tas sacēlās pret ticību, uzskatot par muļķī­gu, nepiedienīgu un neiespējamu domu, ka Sara vēl varētu dzemdēt dēlu. Tādēļ nav šaubu, ka Ābrahāma sirdī ticība un prāts saķildojās un uzbruka viens otram šā apsolījuma dēļ; tomēr ticība galu galā uzva­rēja, tā apspieda un nonāvēja šo visbriesmīgāko Dieva ienaidnieku - prātu. Tāpat rīkojās arī visi pā­rējie ticīgie ļaudis, kuri līdz ar Ābrahāmu ieiet ticības apslēptajos dziļumos, uzvar savu prātu un saka: klausies, tu, aklais un apstulbotais prāts, Dieva lietās tu nenieka nespēj saprast; tādēļ daudz vis nep?lies spītēties un riet man pretī, bet turi muti un stāvi klusu! Neuzdrīksties tiesāt Dieva vārdu, bet norimsti, klausies, ko tas tev saka, un tici šim Vārdam!