Luters katrai dienai - 6. novembris

Tev nebūs iekarot sava tuvāka namu. Tev nebūs iekārot sava tuvāka sievu, nedz viņa kalpu, nedz viņa kalponi, nedz viņa vērsi, nedz viņa ēzeli, nedz  ko  citu,  kas  tavam  tuvākam pieder.

(2. Moz. 20:17; 5. Moz. 5:21)

Šajos divos baušļos tiek aizliegts pašā mūsu dabā apslēptais nepārvaramais kārīgums, jā, pati ļauno domu sakne. Sestajā un septītajā bauslī tiek aizliegta sirds piekrišana iekārei, kā arī locekļu darītās piekrišanas zīmes - mutes vārdi un ļaunās miesas darbi; bet šeit tiek aizliegtas pašas sākotnējās dziņas - tās tiek apturētas pašā saknē un pirmsāku­mā. Jo, lai nāktu Debesu valstībā, mums jābūt tik šķīstiem, ka mūsos vairs nebūtu nekādu ļaunu tieksmju, nedz pašas saknes, kas tiecas uz ļaunu, bet tikai pilnīga miesas un dvēseles veselība, tā ka mēs būtu tīri no visiem netikumiem. Taču tas šajā dzīvē nenotiek, un tas arī nav mūsu varā. Jo kurš gan varētu lepoties, sacīdams, ka viņam ir šķīsta sirds? Kurš spēj apdzēst spītīgo ļaunās iekāres liesmu, kas iesakņojusies mūsu locekļos tik dziļi, ka arī Svētais Pāvils (Rom. 7) stāsta par šo savu locekļu un grēka ļaunumu? Mēs savaldām savas ausis, acis un visas maņas no iekšienes un ārienes, lai grēks nespētu mūsos valdīt; tomēr pašu ļauno iekāri neviens nevar apspiest.  Tādēļ šos divus baušļus nespēj pildīt