Luters katrai dienai - 28. novembris

Kas Manus vārdus turēs, tas nāves neredzes ne­mūžam! (Jņ. 8:51)

Cik lielas un varenas lietas notiek ar kristieti, kurš tic! Arī nāvei, grēkam un velnam ir jāatkāpjas viņa priekšā. Kristietis jau šeit, šajā laikā sāk dzīvot m?­žīgu dzīvi. To paveic Kristus, Dieva Dēls, kura Vār­dam kristietis tic. Tādēļ senajā dziesmā:

"Es dzīvoju un nezinu, cik ilgi,

Es miršu, nezinu tik, kad un kā;

Es aizeju un nezinu, kurp dodos.

Es brīnos, kādēļ sirds man priecīga," kristietis varētu ielikt citu domu, pārveidodams pēdējās rindas un ar prieka pilnu muti un sirdi apliecinādams:

"Lai slavēts Dievs! - nu zinu, kurp es dodos.

Es brīnos, kādēļ skumīgs vēl man prāts." Būtu labi, ja pārdroši ļaudis, kuri negrib atgriezties, arvien paturētu prātā šo pantu tā, kā tas skanējis kopš senatnes, lai, atcerēdamies neizbēgamo nāves stun­du, tie reiz kļūtu gudri, tas ir, nopietni pārdomātu to, ka arī viņi ir mirstīgi un ne mirkli nevar būt droši par savu dzīvību. Tas viņus mudinātu bīties Dievu, no­žēlot grēkus un laboties. Kā Mozus savā psalmā ar lielu nopietnību pamāca visus Ādama bērnus lūgt Dievu un sacīt: "Kungs, māci mums mūsu dienas tā skaitīt, ka mēs gudru sirdi dab?jam!" (Ps. 90:12)