Atpakaļ uz draudžu sarakstu

Ludzas evaņģēliski luteriskā draudze

Ludzas luterāņu dievnams un draudze.

Pirmsākumi Refromācijas laikā 16. -17. gs.. Atdzimšana 19. -20. gs.. 20. - 21. gs. likteņi fotoattēlos un dokumentos: Padomju varas postījumi 1919. gadā un pēc II Pasaules kara. Draudzes un dievnama atjaunošana sākot ar 1992. gadu.

Reformācijas ausma Vācijā 16. gs..

“Patiesā mīlestībā, dedzīgi vēlēdamies atklāt patiesību, godājamais tēvs Mārtiņš Luters, Vitenbergas augustīnietis, brīvo mākslu un Svēto Rakstu maģistrs ar Dieva žēlastību ir nolēmis sniegt šos izteikumus par grēku atlaidēm, lai aizstāvētu savus uzskatus diskusijā ar sludinātājordeņa brāli Johanu Tecelu: tādēļ tie, kuriem nav iespējams klātienē pārrunāt ar viņu šīs lietas, tiek lūgti tās noskaidrot ar šī raksta starpniecību. Mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā, āmen.”

Tā 1517. gada 31. oktobrī, kristīgas mīlestības, patiesības pamudināts, pie Vitenbergas baznīcas durvīm vienkāršs draudzes garīdznieks, Mārtiņš Luters nomaļā Vācijas pilsētā pienaglo 95 izteikumus, aicinot noskaidrot patiesību par ar naudu iegūstamājām grēku atlaidēm, to tirdzniecību.

Ar šiem izteikumiem, kuri ar vēja ātrumu ceļo no mutes mutē, no pilsētas uz pilsētu iesākas jauns laiks Kristus Baznīcā – Reformācija, jo deformēto lietu bija daudz.

Garīdzniecība slīga zeltā un dārgakmeņos, laicīgā valdīšanā, izpriecās, Svēto Rakstu nezināšanā un neprašanā.

Baznīcā bija aptumšojies Kristus krusta, Evaņģēlija un ticības saturs, cilvēku dvēselēm trūka dievkalpojumu, Svēto Rakstu dzimtajā valodā, Dieva vārdu mācību, kurās netiktu slavināti gandarīšanas labie darbi, garīgās kārtas solījumi, bet gan Kristus krusta nopelns, viņa sagādātā taisnība katra dzīvei.

Caur vienu cilvēku Dievs uzsāk neparastu atjaunotnes darbu sava Dēla, mūsu Pestītāja Baznīcā. Luteram un viņa domu biedriem, šīs atjaunotnes apliecinātājiem, neklājas viegli. Jo prasot pēc patiesas atbildes, Svēto Rakstu gaismā, viņi iemanto pretiniekus, naidniekus. Jo ar savu tiekšanos pēc patiesības, tīras kristīgas ticības Luters ir iespēris pa sava laika garīdzniecības un mūku resnajiem dibeniem un vēderiem, izraisījis dusmas un naidu liekot izdzirdēt par viņu maldiem, liekulību, nolaidību.

Savu ticību Luteram un viņa sekotājiem ir jāaizstāv naidīgu garīdznieku, valdnieku priekšā ar ticības apliecību rakstiem, nāves briesmu, ķeceru sārta draudu, pāvesta lāsta ēnā skaidrojot, kas ir apustuliskā ticība, kuru viņi, kā Baznīcas ļaudis apliecina un kas ir lieks vai nepareizs tajā ieviesies laika gaitā, tādēļ nepieņemams un neatzīstams.

Reformācija lūko katru jautājumu, kas skar būtisko ticībā un tās praksē, saskaņot, ka tas nav pretrunā ar Svētajiem Rakstiem.

Parasti Reformāciju uztver kā kādu revolūciju Baznīcā un Luteru kā galveno revolucionāru. Bet pats Luters kategoriski nepiekristu šādam viedoklim. Viņš vienīgi vēlējās, lai kristīgā ticības vienīgais saturs būtu pats Kristus, nevis cilvēku ieviesti rituāli un darbi. Tādejādi Reformācija drīzāk ir Dieva iedvesmots ceļš kā piedāvājums kristīgai Baznīcai atjaunoties, attīrīties.

Viena lieta ir, ko Reformācija atnesa dvēselei, garam, bet, otra lieta ir, kā Reformāciju lieto, izmanto ietekmīgie ļaudis. Praksē bieži Reformācija veids kā sacelties pret līdzšinējo Baznīcas laicīgo varu, Romas pāvestu, lai šo varu iegūtu sev. Bieži tas izvērtās par bagāto, iekārojamo Baznīcas zemju un īpašumu piesavināšanos, tādu kā “privatizāciju,”kad Baznīcu atbrīvojot no laicīgās varas, vienlaicīgi tika piesavināti tās gadsimtos mantotie, iegūtie īpašumi. Tādejādi patiesās Reformācijas vērtības nevienmēr kļuva par visas tautas ieguvumu, bieži tās nokļuva politisku, ekonomisku, militāru, privātu interešu ķīlā.

Reformācijas vēsts Latvijā, Latgalē 16. gs..

Reformācijas vēsts izplatās ārpus Vācijas pa Hanzas tirdzniecības ceļiem un sasniedz Livonijas valsts, šodienas Latvijas, teritoriju ļoti ātri. Jau 1523. gadā Rīga tā aktīvi tiek sludinātā Sv. Pētera baznīcā. Lai arī ir pretestība, drīz vien, tā tiek pieņemta visā pilsētā, vēlāk arī citās Livonijas pilsētās, arī Latgalē.

Protams gan Rīgā gan citviet Latvijā ir vietas, ietekmīgie un vienkāršie ļaudis, kuri nepieņem reformu iedvesmotu sludināšanu, ticības ceļa maiņu vai atjaunotni, bet paliek uzticīgi Romas katoļu Baznīcas tradīcijām, praksei un noliedz Reformāciju, pretojas Livonijas Baznīcas valsts sagraušanai, pretojas haosam, kāds rodas „ticības nemieru laikā“.

Neatbildēti paliek jautājumi, cik lielā mērā Latvijā norisinās garīga ticības atjaunotne, cik lielā mērā caur Reformāciju rodas iespēja radīt jaunu politisku kārtību, atbrīvoties no Baznīcas kā Livonijas valsts vadnieces un īpašnieces. Lai arī kā tas nebūtu Latvija tomēr nepaliek bez Reformācijas sludināšanas. Lielākā daļa 16. gs Latvijas garīgo centru – dievnamu un draudžu pievienojas Lutera Reformācijas sludinātajam tai skaitā arī Latgales draudzes.

Sludināšana reformācijas garā Ziemeļaustrum Latgalē norit mužnieku, augstmaņu patronētajās draudzēs, ka Varaķļānos, Galēnos. Rēzeknē un Ludzā Reformācijas piekritēju rīcībā nonāk bijušo Livonijas ordeņa piļu baznīcās.

Kas ļauj pieņemt, ka daļa garīdznieku un draudžu muižnieku un ļaužu pievienojās Refromācijai, tās atnestiem ieskatiem, domām par indivīda ticību, par Baznīcas būtību, no tā izrietošājām pārmaiņām dievkalpošanā.

Reformācijas apsīkums Latgalē 17. gs.

Pēc Livonijas valsts sadalīšanas Latgale nokļūst Polijas valsts rokās. Latgali sasniedz Kontrreformācija – pasākumu kopums ar mērķi izskaust Reformāciju. Polijā Reformācija tiek apspiesta, jo nav pieņemama karaļnamam. Latgalē mērķtiecīgi tiek īstenota politika, kas muižniekus, lai tie nezaudētu savus īpašumus spieda atgriesties katoļticībā. Uz Latgali tiek nosūtīti Jezuītu ordeņa (dibināts 1540. gadā, dibinātājs Ignācijs no Lojolas) misionāri, kuru uzdevums ir nepieļaut protestantu ideju sludināšanu un atgriezt gan vienkāršo tautu gan muižniekus atpakaļ katoļticībā.

Rēzeknē Reformācijas sludināšana apsīkst ar luteriskā garīdznieka nāvi, un panākot valstisku aizliegumu luterāņu dievkalpojumiem, turpmākai sludināšanai jau 1597. gadā.

Ludzas situācija varētu būt bijusi līdzīga, reformācijas atbalstītāju dievkalpošana un draudze nespēj pastāvēt pret Kontrreformāciju. Tiešu ziņu par Reformācijas norisi Ludzā trūkst. Latgales katoļu koka dievnamu pētnieks A. Krūminš ("Latgales koka baznīcas" 48. lpp.) citē no Vitebskas guberņas arhīva ar 1686. gadu datetu norādi par kadreiz bijušo luterāņu baznīcu kalnā blakus ordeņa pilij, aptuveni tur, kur atrodas tagadejā katoļu mūra baznīca. Kā šis dievnams ir ticis izpostīts, kas ir noticis ar draudzi, tā padzīta vai atgriezta Katoļticībā? Tie pagaidām ir neatbildēti jautājumi.

Jezuītu darbība ir ārkārtīgi sekmīga nevien muižnieku vidū, bet jo īpaši pie vienkāršiem ļaudīm. Viņi spēj savā būtībā dziļi pagāniskajiem Latgales ļaudīm, viņu dabas dievbijībai atrast vietu Romas baznīcas simbolos, rituālos, ikdienas dievkalpošanā. Savā ziņā tā ir Latgales otrā kristianizācija 16. -18. gadsimtos, kad latgalieši no faktiskiem pagāniem partop par praktizējošiem Romas katoļiem.

Kontrreformācijas rezultātā Ludzā rodas 2 gadsimtus ilgs pārravums luterāņu vēsturē.

Luterāņu atgriezšanās Latgalē, Ludzā 19. gs.

Pēc kara ar Napoleonu, attīstoties pilsētām, tajās ieplūst luterāņi ārnovadnieki, vācu tautības cilvēki. Reliģiskā vairākuma kopienas liek arī luterāņiem turēties kopā, tā sāk veidoties nelielas luterāņu kopienas. Izbūvējot Varšavas – Pēterburgas, Maskavas – Rīgas ceļus un dzelzceļus, pieaug luterāņu skaits, kas apmetas uz dzīvi un darbu Latgales pilsētās.

Pēc poļu muižnieku 1863. gada sacelšanās, lai Krievijas Cars nekonfiscētu sacelšanās dalībnieku īpašumus, muižnieki tos pārdod ārnovadniekiem tai skaitā arī luterāņiem.

Kā arī Latgalē tiek atļauts Vidzemes brīvlaistajiem zemniekiem – luterāņiem no Valmieras, Cēsu apvidiem iepirkt zemi un iekopt jaunsaimniecības. Latgalē strauji aug luterāņu zemnieku kolonijas (salas).

Jau 19.gs. otrajā ceturksnī Ludzā, acimredzot, ir pietiekami luterāņu, lai būtu nepieciešams celt baznīcu.

Zemi dievnama celtniecībai davina vācietis Bekers. Rakstītajos avotos koka baznīca tiek dateta atšķirīgi ar 1844. -1845. reizēm pat ar 1864. gadu. To piemin, kā Andreja baznīcu. 1866.gadā tā nodeg.

Tās vietā tiek uzcelta pašreizējā sarkano ķieģeļu baznīca, tā tiek datēta 1866-1872. Galvenie celēji bijuši vācietis Vogts un Franopoles muižas īpašnieks Kreics. Tās sākotnējais izskats liecina par to, ka tā varētu būt celta kā lūgšanu nams ar nelielu zvanu tornīti, laikā kad Vitebskas guberņā ir bijušas lielas grūtibas iegūt atļaujas jaunas konfesijas dievnama celtniecībai, iespējams ir pastāvējis pat aizliegums celt luterāņu baznīcas ar torni, arī Rēzeknes dievnams sākotnēji ir bijis bez torņa. Ludza ietilpst Strūžānu - Stirnienes luterāņu draudzē, Ludzas baznīcai ir sava kase, zīmogs, padome.

Ludzas luterāņi 20. gs.

Latvijas nacionālās pašapziņas atmošanās, sevī nesa līdzi arī protestu pret baznīcu, kā muižnieku, kungu iestādījumu. Vēl tālāk naidā pret “veco,” iet komunistiski noskaņotie tie pret baznīcu gandrīz vienmēr un īpaši vērš spēku – teroru, savā komunistiskā ticības ienaidā vēlēdamies pierādīt tukšu un neesošu Kristus ticību. "1919.gadā Lielinieki baznīcu pārverta par deju zāli un altāra bildi sadurstīja ar štikiem." Ludzas baznīcas draudze patstāvīgu juridiskas personas statusu iegūst ar Latvijas neatkarīgās valsts varas nodibināšanu, kad1920. gada februārī Lielinieki tiek padzīti no Ludzas.

Bet draudze pēc Lielinieku terora dievnamu spēj savest kārtībā tikai 1924. gadā bīskapa Irbes iesvētīta 1924.gada14. septembrī.

Pēc arhitekta Leilanda meta baznīcai izbūvēts tornis 1931.gadā. 1933. gadā par draudzes līdzekļiem ieklāts skārda jumts 1935. gadā draudze iegūst pastāvīgu mācītāju – Jūliju Viduleju, kas ir Ludzas aizsargu pulka mācītājs un reizē arī Zilupes draudzes mācītājs. Līdz tam draudzi ir apkalpojuši vikāri. 1935.gadā līdzās baznīcai draudze sāk celt draudzes māju, mācītāja dzīvošanai un draudzes vajadzībām. 1938. gadā tā tiek pabeigta. 1937. gadā draudze uzceļ Ludzas kapsētā kapliču ar āra kanceli kapu svētku vajadzībām.

Trīsdesmito gadu beigās baznīcas celtnes stavoklis neapmierina skaitliski pieaugušo draudzi, baznīcas celtne atrodas purvainā vietā, tadēļ tās sienas ir saplaisājušas, trūcīgās pagātnes dēļ tā stipri nolietojusies. 1939. gadā draudzei rodas iespēja uzsākt jaunas, lielākas, modernas baznīcas celtniecību. Baznīcas projektu izstrādā Rīgas arhitekts Pauls Kundziņš. Baznīcai tika noskatīts neapbūvēts pakalns, tagadējais Ludzas rajona padomes laukums.

Paula Kundziņa vadībā 1939. gada vasarā un 1940 pavasarī tika iesākti būvdarbi, pamatakmens tiek iesvētīts 1940. gada 9. jūnijā. (PSRS Latviju okupē 17. jūnijā) 1940. gada rudenī tika plānots jauno baznīcu apjumt .Baznīcu pēc Ludzas pilsētas vecākā iniciatīvas nacionālizē, P. Kudziņš ir spiests pārveidot baznīcu par saiešanu namu, vēlāk tajā tiek iecerēts kino teātris.

Pec kara jaunbūvē izmantota par sāls noliktavu, pabeigta kā kino "Iskra." 1974.gadā nojaukta, kad tiek celta pašreizējā Ludzas rajona padomes administratīvā ēka, baznīcas vietā 1981.gadā tiek uzstādīts Leņina piemineklis.

Pēc padomju varas atkārtotas nodibināšanas 1944.gadā līdz 1952. gadam draudzi neregulāri, bet apkalpo vikāri

Uzreiz – 1944. gadā tiek atnemta divstāvu mācītajmāja.Draudzes rīcībā paliek vecā mūra baznīca un kapliča. 1945. ? (dokumentā nav saglabājusies atsauce uz gadu un datumu) gadā baznīcai nozog altārsegas, dievgalda traukus, zimogus, baznīcas gramatas un to izdemolē izsitot daļu logu, sabojā ērģeles

Pilsetas izpildu komiteja 1947.gada 1. aprīlī lemj parbūvēt baznīcu par novadpetniecības muzeju un lūgt LPSR Reliģjas kultu lietu pilnvaroto akceptēt pārņemšanu. 1947. g. 7. Aprīlī draudzei baznīcas atslēgas izpildkomitejas prieksēdētājs Samsons jau ir atņēmis, dievkalpojums notiek kapličā.

Baznīcā izvieto novadpetniecības muzeju, vēlak tā ir aktu, sporta zāle skolai, visbeidzot līdz denacionalizācijai tā ir Ludzas sporta skolas rīcībā.

1954. gadā sākas tā saucamā Hruščova antireliģijas kampaņa. 1957-1958. gados visā PSRS teritorijā tiek slēgtas 12-22000 baznīcu.

Ludzas luterāņu baznīcai tiek nojaukts tornis, mācītāja sakristejas vietā tiek uzcelta silikāt kieģeļu piebūve, Iespējamais torņa, sakristejas nojaukšanas laiks pēc 1957. gada, pēc iedzīvotāju atmiņām ap 1963. gadu.

Baznīcas iekārta ir zudusi, vienīgi līdz šodienai ir saglabajusies Ludzas novadpetniecības muzejā altāra glezna "Kristus ar bikeri" inventarizēta kopš 1949.gada 10 jūnija un kapličas altāra glezna “Kristus lūdzas”.

Ludzas evaņģēliski luteriskā draudze savu darbību atjauno 1992 gadā. Dievnamu atgūst 1994. gadā. Dievnama atjaunošanu uzsāk 2003. gada 19. aprīlī. Draudzes namu atgūst 2005. gadā.

Statistika:

Reģistrēti draudzes locekļi uz 1938. gada 1. janvāri 266 (pieaugušie, neskaitot bērnus, nepilngadīgos ģimenes locekļus)

Reģistrēti draudzes locekļi uz 2006. gada 1. janvāri. 18. (pieaugušie)

Garīdznieki:

1912. - 1917. gadā vikārs Kārlis Irbe (16.01.1885. – 02. 11.1966.)

1923. - 1926. gadā vikārs Jānis Kundziņš

1929. - 1935. gadā vikārs Fridrihs Kramiņš

1935. - 1943. gadā mācītājs Jūlijs Vidulejs (23. 08.1896. – 11. 01.1981.)

1943. - 1944. mācītājs Oto Dzintars (19. 01.1913. – 24. 10.1992.)

1945. gadā Nikolajs Muižnieks

1946.gadā vikārs Romāns Šmits (19.02.1902. – 17. `09.1978.)

1947. gadā mācītāja vietas izpildītājs stud. theol. Arnolds Arklons (izsūtīts uz Vorkutu)

1947. - 1949. gads mācītājs Žanis Dambis (04.05.1915. – 27.09.1983.)

1948. gadā arī mācītāja Ž. Dambja palīgs J. Pauliņš ar sludināšanas tiesībām.

1949. gadā mācītājs E. Sēnals

1951. gadā Līvānu daudzes mācītājs

1952. gadā prāvesta v.i. mācītājs Leons Taivāns

1992.-1995. gads Daugavpils iecirkņa prāvests Jānis Bērziņš

1995. - 1999 gads Daugavpils prāvests Linards Rozentāls

1999. gads mācītājs Juris Simākins

1999. - 2001. gads evaņģēlsts Arnis Vilemsons

2001. -2002. gads prāvesta v.i. mācītājs Dzintars Laugalis

2002. - 2014.gads mācītājs Reinis Kulbergs

2016. - 2018.gads mācītājs Āris Kronbergs