28. augusts

Kad sieva dzemde, viņa ir noskumusi.. Arī jums tagad ir skumjas. Bet Es jūs atkal redzēšu; tad jūsu sirdis priecāsies, un neviens šo prieku jums neatņems. (Jņ. 16:21-22)

Ikvienas bēdas ir līdzīgas dzemdībām, kurās jaunais cilvēks piedzimst, turpretī vecais - mirst. Jo ticība un Vārda pieminēšana šādos pārbaudījumos pieņemas spēkā. Ja kādam jāsastopas ar nebrīvi vai zobenu, mēri vai nāvi, viņam jāsaka tā: redzi, tagad es ciešu dzemdību sāpes; man jāpaliek nelokāmam un jāgaida, līdz Dievs mani no tām atraisīs; man šīs sāpes jāpacieš, līdz piedzimšana būs notikusi. Šis ir lielais ticības darbs - izturēt sāpes; taču nav cita ceļa, kā tikt tām pāri. Šī dzīve nevar būt nekas cits, kā viens vienīgs naids pret veco cilvēku un ilgas pēc jaunas dzīves -jaunajā cilvēkā. Evaņģēlijs ir Vārds, kas rada nevis tādus bērnus, kam jāpaliek tuksnesī, bet jaunekļus un jaunavas, kuri var doties laulībā, tas ir - mācīt un radīt jaunus garīgus bērnus.