5. oktobris

Es piesaucu To Kungu savas bēdas, un Viņš atbil­dēja man. (Jon. 2:3)

To Kungu, To Kungu es piesaucu, un nevienu citu, - tieši Viņu, kas dusmojas un soda, un nevienu citu! Bet ir jābūt tādam saucienam, kuram Dievs atbildētu. Un tas nav nekas cits, kā - saukt ar patiesu sirds ticību, kura nelaimē rod mierinājumu, caur Gara palīdzību steigdamās pie bargā Dieva un aiz Viņa dusmības meklēdama žēlastību; tā ļauj Dievam sodīt, tomēr drīkst mierināt sevi ar Viņa žēlastību. Te nu ievēro, cik ass skatiens vajadzīgs tādai sirdij, kuru apņem tikai dusmas un sods, un tomēr - tā saskata un sajūt nedz sodu, nedz dusmas, bet gan - žēlastību un laipnību, tas ir, tā negrib redzēt, nedz just Dieva dusmību, arī tad, kad visvairāk to redz un jūt; tā vēlas saskatīt un sajust žēlastību, kaut arī tā būtu apslēpta vislielākajos dziļumos. Redzi, tik varena lieta tā ir - nākt pie Dieva, ka ir jāizlauzās pie Viņa cauri dusmām, cauri sodībai un nežēlastībai - gluži kā caur ērkšķiem, jā, caur šķēpiem un zobeniem.